Jaunumi

Rehabilitācija ir mūža darbs, kas ir jādara visu laiku: saruna ar “Poga” audiologopēdi Jeļenu Kondratjevu

Publicēts: 04.09.2018.

Rehabilitācijas centra “Poga” audiologopēde Jeļena Kondratjeva strādā ar pacientiem ar runas un valodas traucējumiem, katru dienu apzinoties sava darba nopietnību un nozīmi ikviena bērna vai pieaugušā dzīvē, kuri vērsušies pēc palīdzības. Kā uzsver jaunā speciāliste, tad audiologopēds ir speciālists, kas strādā ar cilvēku no dzimšanas līdz pat sirmam vecumam, jo audiologopēdija, tāpat kā jebkura cita rehablitācijas forma, ir mūža darbs, kas jāturpina apzināti un mērķtiecīgi visas dzīves garumā.

Kas ir audiologopēdija? Kādiem bērniem tā ir nepieciešama?

Logopēds un audiologopēds ir līdzīgi speciālisti, bet logopēdam ir pedagoģiskā izglītība un viņš risina vairāk pedagoģiskus jautājumus. Savukārt audiologopēdam ir medicīniskā izglītība un šīs profesijas pārstāvis ir  ārstniecības persona. Šī arī ir galvenā atšķirība starp abiem iepriekš minētajiem speciālistiem.

Audiologopēds strādā ar cilvēku no dzimšanas līdz pat sirmam vecumam. Mēs strādājam ar absolūti visām vecuma grupām. Bērnībā nodarbības  vairāk var būt saistītas ar attīstības traucējumiem, bet vēlāk ar traucējumiem, kuru izcelsme ir dažādi smadzeņu bojājumi, kas ietekmē runu un valodu. Valodas un runas traucējumi ir atšķirīgi. Ja runājam par runas traucējumiem, tie varētu būt skaņu izrunas traucējumi, par kuriem iedomājas lielākā daļa sabiedrības, bet tā ir tikai maza daļa no mūsu darba. Savukārt valoda ir komunikācijas instruments, kuru mēs varam izmantot ļoti dažādos veidos un līmeņos. Tā ir sistēma, kas palīdz mums saprasties. Šī sistēma var būt traucēta ļoti dažādos līmeņos, tad ir nepieciešama audiologopēda palīdzība.

Šeit, "Pogā", ir ļoti daudz bērnu gan ar runas traucējumiem, kas pēc būtības ir kustību traucējumi jo arī runa ir kustība. Ļoti daudziem “Pogas” pacientiem ir dizartrija, kā arī ļoti daudziem ir dažādi valodas traucējumi, kad valoda nav attīstījusies atbilstoši vecumam. Mums vai nu jāpielāgo un jāattīsta tā valoda, kāda tā ir, vai arī varam izmantot alternatīvo komunikāciju. Pastāv vairāki alternatīvās komunikācijas veidi, piemēram, alternatīvās komunikācijas ierīces vai sadzīviskie žesti, zīmju valoda, ko parasti izmanto cilvēki ar dzirdes traucējumiem. 

Kāds ir jūsu vērtējums par rehabilitāciju bērniem ar kustību traucējumiem Latvijā? Vai ir kādas jomas, kuras vajadzētu attīstīt?

Manuprāt, vecāki un skolotāji nav pietiekami informēti par rehabilitāciju kā tādu – bieži vien vecāki nezina, kur vērsties pēc palīdzības, informācija ir nepietiekama vai pat nepareiza. Tāpat ne visi ģimenes ārsti vai neirologi ir spējīgi ieteikt labākās rehabilitācijas iespējas. Dažreiz informācija ir pieejama konkrētas ārstniecības iestādes mājaslapās, un daži avoti ir ļoti veiksmīgi, piemēram,  Valsts izglītības satura centrs ir publicējis bērna attīstības sasniegumus – momentus, par kuriem vecākiem būtu jābūt informētiem, lai viņi zinātu, ka, ja tas nenotiek, viņiem jāmeklē speciālista palīdzība.

Vēl viena liela problēma ir tā, ka reģionos trūkst speciālistu vai tie vispār nav pieejami – pie mums brauc cilvēki no reģioniem, jo saka, ka pierakstīties pie atbilstoša speciālista savā reģiona ārstniecības iestādē nav iespējams. Rehabilitācija ir mūža darbs, kurš ir jādara visu laiku. Tā mainās, un nāk klāt jauni rehabilitācijas uzdevumi, bet visu mūžu pacientam būs pagrūti izbraukāt no citas pilsētas uz galvaspilsētu. Valsts apmaksā tikai nelielu daļu no visa – rehabilitācijas kursus ap 10 nodarbībām dažas reizes gadā, kas ir krietni par maz, jo bērniem rehabilitācija nepieciešama visu laiku.

Kāda ir sabiedrības attieksme pret rehabilitāciju bērniem ar kustību traucējumiem?

Esmu bijusi apmaiņas programmā Somijā, kur man ir bijušas nodarbības skolā, kurā realizē iekļaujošo attīstību. Tas nozīmē, ka bērni ar dažādiem traucējumiem – gan garīgās attīstības, gan kustību – mācās kopā ar pārējiem bērniem. Man bija ļoti labs iespaids, bija interesanti redzēt, kā citi bērni reaģē uz bērnu ar traucējumiem. Pareizāk sakot - kā nereaģē. Jo viņiem šis  bērns ir tāds pats kā pārējie – viņš vienkārši sēž ratos vai varbūt nemāk izteikties. Protams, visus bērnus nekad nevarēs skolot vispārizglītojošā skolā, jo ir vajadzīgi speciālisti. Bet iespēja kopš bērnības redzēt, saprast, ka tie cilvēki nav savādāki, ka viņiem nav savādākas vēlmes vai vajadzības un sapņi, ir tas, kas palīdz izaudzināt sabiedrību, kura spēj un prot pieņemt.

Kopumā vecāki ļoti baidās, ka viņu bērni satiks citus bērnus, kuriem ir īpašas vajadzības. Protams, visi vecāki nav tādi, bet šāda attieksme  pastāv joprojām daudziem vecākiem, kas tālāk tiek nodota viņu bērniem. Ir daudz dažādu iespēju, kā bērni ar īpašām vajadzībām un bez tām varētu kopā sadarboties. Protams, ne visur būs iespēja visus integrēt. Piemēram, pilnvērtīgā sporta nodarbībā var nepaņemt bērnu, kuram ir kustību ierobežojumi, bet viņš varēs piedalīties citās nodarbībās. Dalība un iekļaušana – par to runā gan rehabilitācija, gan sociālā rehabilitācija, kam ir milzīga nozīme bērnu ar īpašām vajadzībām iekļaušanas kontekstā.